Tā kā " Zaļā"enerģija paliek arvien aktuālaka, tad arvien vairāk uzmanības tiek pievērsts vēja enerģijai. Privātmājas vajadzībām ir iespējams uzbūvēt arī paša spēkiem. Bet ja negribas noņemties ar izgudrošanu, tad vienkarši var nopirkt.
Liekas kad diezgan praktisks izskatās vertikālās ass ģenerātors. Ja kārojas uzbūvēt pašam tad galvenais lai rokas aug pareizās vietās un jums izdosies :)) Doma kā tāda izskatās šādi. :
Dabiskais enerģijas avots - vējš - spēj veikt mehānisku darbu, ko dažādā veidā var izmantot arī cilvēks. Vēja enerģija ir nekaitīga un reģenerējas saules iedarbības rezultātā. Tādēļ nākotnes enerģētiskajās koncepcijās šai iespējai atkal būtu jāvelta lielāka uzmanība.
Vējš rodas saules termiskās iedarbības rezultātā; sasilušais gaiss paceļas augšup, radot samazinātu (zemu) spiedienu. No aukstākiem apgabaliem šeit ieplūst gaiss, kas ir sajūtams kā vējš.
Spiedienu izlīdzināšanās (vējš) veic transporta funkcijas un līdz ar to iegūst svarīgu lomu dabas apritēs. Tas pārvieto mākoņus un ūdens tvaikus un veic nokrišņu sadali ūdens aprites sistēmā. Reģionālas gaisa apmaiņas rezultātā sajaucas dažādas kvalitātes gaiss. Augiem un dzīvniekiem vējš noder kā transportētais, palīgs lidojumā vai gaisa apmainītājs. Vējš ietekmē pat ūdeņu dzīvi, apmaisot to virskārtu, veidojot viļņus un bagātinot ūdeni ar skābekli. Vējš izraisa arī augsnes eroziju un pastiprina iztvaikošanu. Mūsdienās vējš tiek vainots koncentrēto industriālo gāzu, putekļu un siltuma aizpūšanā, jo to izkliedēšanas rezultātā nav iespējama kontrole un vainīgo saukšana pie atbildības. Bieži vien vēja “attīrošā” izkliedēšanas spēja tiek pārvērtēta. Kaitīgo “kravu” tas vienmērīgi sadala virs laukiem un pilsētām, kur tā nosēžas un var radīt bīstamas sekas.
Lielās vēju sistēmas gredzenu veidā aptver zemi starp ekvatoru un poliem: kalnu zona pie ekvatora ir augšupejoša gaisa apgabals ar pastāvīgu rietumu vēju; pasāti, kas nāk no gandrīz bezvējainajiem “zirgu platuma grādiem” (25°-35° ziemeļu un dienvidu platuma) un iet ekvatora virzienā, zemes rotācijas rezultātā novirzās (Koriolisa spēks) (ZA pasāti un DR pasāti); mūsu mērenā klimata zona atrodas rietumu vēju joslā, kas aizpilda zema spiediena ieplakas līdz polārajai frontei.
Par klasiskām tiek uzskatītas holandiešu vējdzirnavas. Šīs ir Vestfāles graudu dzirnavas. Grozāmā galva mūra torņa galā pastāvīgi pagriežas līdzi vējam ar zobu vaiņaga un vēju rozetes palīdzību. Šādas dzirnavas ar gariem, aerodinamiskas formas spārniem, lēnu gaitu un lielu griešanās momentu daļēji darbojas vēl šodien.
Holandiešu vējdzirnava
Zemei tuvos gaisa slāņos sastopamas atšķirības, ko nosaka topogrāfija, mākoņu veidošanās, virsmas struktūra, augsnes siltumietilpība, dienas un nakts ritms vai saules starojuma intensitāte un siltuma izstarošanās naktī. Labi pazīstamas mazās vēju sistēmas ir zemes - jūras vēji, kā ari kalnu un ieleju vēji, kuri mijas atkarībā no nakts un gadalaiku ritmu radītās siltuma aprites izmaiņām. Aplūkojot sīkāk, katrā topogrāfiskā vienībā ir sava vēju sistēma. Tādas ir arī ļoti mazā mērogā, piemēram, ap laukakmeni.
Vēja iedarbība ir atkarīga no gaisa masas un kustības ātruma (darbs = masa x ātrums kvadrātā). Tā kā gaisa masa ir relatīvi nemainīga, vēja stiprumu mēra pēc gaisa kustības ātruma m/s (arī mezglos -jūras jūdzēs stundā un km/h). Ap 1800. gadu angļu admirālis Boforts (Beaufort) ir izveidojis vēja stipruma skalu, kas paplašinātā veidā ir spēkā vēl šodien.
Augstos gaisa slāņos vēja stiprums galvenokārt ir atkarīgs no līdzās esošo apgabalu spiedienu starpības un no Koriolisa spēka zemes rotācijas dēļ. Sašaurinājumos vēja ātrums palielinās; garas ielejas, upes un taisnas ielas veido vēja kanālus, liekot tam plūst attiecīgajā virzienā. Katrā reģionā ir tādas vietas, kur stipri “velk” vējš. Šeit cilvēki uzturas nelabprāt, toties tās ir piemērotas vēja enerģijas izmantošanai.
Daudzu gadu meteoroloģiskie novērojumi un mērījumi ļāvuši konstatēt vējainus apgabalus un attēlot tos kartē (izoventu karte). Šajā kartē attēloti vidējie lielumi, bet nav nolasāmi maksimumi un minimumi, Kā arī zonālās atšķirības.
Vēja enerģija nav saņemama nepārtraukti. Tomēr kopumā tā ir pastāvīgāka nekā saules enerģija, kas ir pakļauta noteiktam diennakts un gadalaiku ritmam. Vējš pūš ari ziemā, dažās vietās pat vēl stiprāk, tādēļ sezonālas atšķirības ir minimālas.
Slikta vēja īpašība ir brāzmainība, kas negatīvi ietekmē galvenokārt zemes virskārtai tuvās zonas. Vēja iedarbību nekas nevar apturēt, vētras laikā vēja spēks pieaug ļoti strauji un ir ārkārtīgi postošs. Brāzmu spēks 1-2 sekunžu laikā var palielināties sešas reizes, īpaši apdraudētas šādos apstākļos ir vēja spēkstacijas. Jo lielākas ir iekārtas, jo vairāk tās var bojāt vētra. Palielinoties attālumam no zemes virsmas, brāzmainība pakāpeniski samazinās. 150-200 m augstumā tā sasniedz tikai 1/10 daļu no zemes virskārtas tuvumā esošās. Tādēļ arī mazas iekārtas jāuzstāda augstos torņos, kas, protams, atspoguļojas izmaksās.
Vēja ātrums un līdz ar to tā enerģija pieaug, palielinoties augstumam (jo šeit vairs neveidojas vēja virpuli). “Tādēļ vēja dzinēja darbratam ir jāatrodas iespējami augstu. Lai tas sniegtos pāri vismaz virs pieaugušu koku galotnēm, jāizvēlas augstas vietas, kur tos uzstādīt: kalna galā, uz mājas, tornī.
Vēja dzinēji.
Vējdzirnavas ir vismaz 4000 gadu vecas. Līdz ar riteņa izgudrošanu dažādās vietās vienlaicīgi tika radīti vēja dzinēji. Vējdzirnavas, būdamas vienas no pirmajām tehniski izmantojamām enerģijas ieguves iekārtām, atbrīvoja cilvēku no smaga un vienmuļa darba rokas dzirnavās un dzīvniekus Ģēpeļa iekārtās, fizisko darbu liekot veikt dabas spēkiem. Vēja darbinātām mašīnām vajadzēja sūknēt, malt, zāģēt, kalt, presēt, celt un pēc dinamo izgudrošanas arī ražot strāvu. Ar vēja spēku tika radīti trokšņi vai darbinātas noslēpumaini skanošās Eola flautas, vējā griezās pat lūgšanu dzirnaviņas, uzlabojot to īpašnieku garīgo labsajūtu. Daudzi izgudrotāji konstruējuši fantastiskas vēja spēkstacijas, kas vēl šodien dod daudzas ierosmes. Jaunas atziņas aerodinamikā un īpaši līdz ar lidaparātu radīšanu ļāva izveidot arvien labākas sistēmas. Fosilo enerģijas nesēju izmantošanas bums pārtrauca to tālāku attīstību. Mūsdienās interese par vēja enerģijas izmantošanu atkal pieaug, un ir pamats domāt, ka šajā jomā radīsies vēl daudzas jaunas idejas.
Kōnig dod vienkāršu izmantojamās enerģijas formulu: p = 0,000255 x v3 xA(kW), kur p ir jauda kilovatos, v ir vēja ātrums m/s, A ir darbrata virsmas laukums m2. Faktors 0,000255 ietver vēja rotoru aerodinamisko lietderības koeficientu apmēram 50% un spārnu lietderības koeficientu 0,9. Šī formula izmantojama aptuvenai vēja dzinēja jaudas aprēķināšanai.
Redzams, ka vēja ātrums tiek kāpināts trešajā pakāpē. Formulu pārveidojot, var aprēķināt jaudu uz laukuma vienību P/A (kW/m2). Salīdzinot to ar Boforta skalu, ir skaidri saskatāms kāpinājums:
Vēja stiprums ballēs(pēc Boforta)
Vēja ātrums m/s
Iespējamā jauda uz laukuma vienību kW/m2
3
4,4
0,021
4
6,8
0,08
5
9,5
0,23
6
12,3
0,47
7
15,5
0,95
8
19
1,75
9
22
2,27
10
26,5
4,75
11
30
6,89
12
34,5
10,5
Šie lielumi nav izmantojami visu vēja dzinēju jaudas aprēķināšanai, jo to dažādas konstrukcijas tiek īpaši piemērotas noteiktiem vēja ātrumiem, pie kuriem tie darbojas visoptimālāk. Ja vēja ātrums ir attiecīgi mazāks vai lielāks, dzinēju lietderības koeficients samazinās.
Tā kā vēja enerģija tiek saņemta ar pārtraukumiem, nepieciešama enerģijas uzkrāšana. To var veikt sūkņu akumulācijas sistēmās vai akumulējot elektroenerģiju.
Jaudas
Vēja elektrostacijas tiek būvētas individuāli dažādos lielumos vai nelielās sērijās. Patlaban lielākais vēja dzinējs atrodas Dānijā (Tvind); tā nominālā jauda ir 1,7 MW un darbrata diametrs - 54 m. Milzīgas iekārtas ar darbrata diametru, kas pārsniedz 100 m (piemēram, projekts “Groivian” BMFT, nominālā jauda 3 MW), tiek plānotas vai būvētas.
Lielākais piedāvātais projekts ir iekārta Menas līcī (ASV), kas iecerēta kā peldošs torņu mežs. Tā realizēšana ir salīdzināma ar kosmiskajām programmām. Ari PSRS tiek plānota lielu iekārtu uzstādīšana. Līdz 1990. gadam ir paredzēts izvei¬dot vēja elektrostaciju tīklu, kas sastāvēs no 150 000 vēja spēkstacijām ar kopējo jaudu 45 000 MW. Lielu vēja elektrostaciju aizsākums rodams jau trīsdesmitajos gados, par ko liecina H.Honnef plāni, kuros redzamai 100 MW jaudas vēja torņi.
Pastāvot centralizētai enerģijas apgādes struktūrai, īpaši tiek veicināta lielu projektu radīšana. Tomēr tie nav savienojami ar pielāgotas tehnoloģijas pamatprincipiem. Veidojot liela mēroga iekārtas, jāapsver arī kaitējums, ko var nodarīt videi un ainavai.
Nelielas vēja elektrostacijas ar nominālo jaudu 10-15 kW ar darbrata diametru 0,6-15 m-tiek ražotas sērijveidā jau daudzus gadus un vienmēr tiek izpirktas. Ātrgaitas dzinēji sasniedz ražotāju nosaukto jaudu tikai pie liela vēja ātruma (8-10 mis). Mūsu klimatiskajos apstākļos, kad vēja ātrums dažādās vietās vidēji gadā svārstās no 2 līdz 7 m/s, šīs nominālās jaudas netiek sasniegtas.
Apgabalos, kur vidējais vēja ātrums ir 4 m/s (VFR šādi apstākļi ir 10% no kopējās platības), iekārta, kuras nominālā jauda ir 10 kW, apgādā ar elektrību trīs vienģimeņu mājas visa gada garumā (ja patēriņš atbilst piedāvājumam; sk. nod. “Enerģijas aprites sistēma”). Ziemeļjūras piekrastē (gadā vidēji 7 m/s) šāda iekārta varētu saražot elektrību, ko gada laikā patērē 20 ģimenes.
Vēja dzinēji ar šādu jaudu piemēroti decentrālai izmantošanai mājā un apdzīvotā vietā. Mazākas iekārtas (nominālā jauda 1 -2 kW) parasti spēj apgādāt tikai atpūtas mājiņas vai reti izmantojamas telpas utml. Vēja elektrostacijas, kuru jauda ir ap 100 kW, kopā ar vienoto energotīklu var apgādāt veselus ciemus.
Lēngaitas iekārtas, piemēram, “amerikāņu vēja turbīnu” tips, ievērojamu jaudu sasniedz jau pie vēja ātruma 2 m/s. Maksimumu tās sasniedz pie vēja ātruma 5 m/s, un jauda nepalielinās arī tad, ja vēja ātrums ir daudz lielāks. Apgabalos, kur pārsvarā ir lēns vējš, tās izmantojamas kā nelieli, bet konstanti enerģijas avoti.
Funkcijas
Daudzas no seno laiku vēja mašīnām darbojas tikai pēc spiediena principa. Veidojot savdabīgas konstrukcijas, tika mēģināts uzlabot to efektivitāti. Parasti tika samazināta vai aizsegta pret vēju ejošās puses virsma. Šis princips tomēr neļauj sasniegt lielas jaudas.
Jaunākie vēja dzinēji vairāk vai mazāk veidoti pēc aerodinamikas likumiem, kas ļauj pacelties lidmašīnām un būrāt šķērsām vēja virzienam. Vējš šādā gadījumā pūš perpendikulāri vēja dzinēja griešanās virzienam un iedarbojas uz nedaudz ieslīpo spārna profilu. Tā rezultātā uz spārna vēja pusē rodas spiediens, bet aizvēja pusē -retinājums, kas abi kopā virza spārnus griešanās virzienā. Spārnu griešanos kavē pretvējš. Summējot dzenošo vēju (reālo vēju) un pretvēju, veidojas šķietamais vējš, kas ideālā gadījumā slīd pār ieslīpo profilu. Tā kā spārnu aploces ātrums pieaug virzienā no centra uz ārpusi, šeit ir arī lielāks pretvējš, kas spēcīgāk ietekmē šķietamo vēju. Tādēļ vēja dzinēju darbratu spārnu gali tiek veidoti plakanāki nekā rotācijas ass tuvumā. Bieži vien uzplūdes leņķis ir regulējams atbilstoši vēja ātrumam.
Līdzās berzei, inercei, enerģijas zudumiem pārvadīšanas rezultātā u. c., kas samazina iegūto enerģijas daudzumu, vēja dzinēju jaudu īpaši ietekmē divi faktori: vēja enerģijas izmantošanas koeficients Cp un ātrgaitas koeficents (λ). Vēja enerģijas izmantošanas koeficients aerodinamikā ir noteikts lielums; tas nozīmē, ka brīvi rotējoša vēja turbīna maksimāli var izmantot 16/27 no teorētiski iespēja¬mās vēja enerģijas (Cp max=0,59, pēc Betz). Šis lielums atbilst ideālām vēja mašīnām; zināmajos vēja dzinējos tas netiek sasniegts.
No spieķota riteņa izgatavots vēja dzinējs. Ar ārējā gredzena palīdzību tiek nostiprinātas metāla plāksnītes. Piemērots lēna vēja apstākļos. Izmantojams sūknēšanai un elektrības ražošanai ar automobiļa ģeneratora palīdzību.
Dažādu vēja dzinēju jaudu salīdzinājums parāda šaurās vēja enerģijas izmantošanas koeficienta robežas atkarībā no ātrgaitas koeficienta. Katrs vēja dzinējs ir paredzēts noteiktam, optimālam vēja ātrumam. Visus vēja dzinējus raksturojošās līknes stipri atšķiras no ideālas līknes. Vienmērīgāku vēja izmantošanu var panākt, izmantojot vairākus, atšķirīgus vēja dzinējus.
Uzbūve un izmantošana
Vēja dzinēji iedalās ātrgaitas un lēngaitas iekārtās ar horizontālu vai vertikālu asi. Horizontālās ass dzinējiem darbrats var būt izvietots frontāli vai astē. Ātrgaitas koeficents λ ir starpība starp spārnu galu aploces ātrumu un vēja ātrumu v.
λ=u/v; λ=2rn/60v; kur n - apgriezienu skaits un r - darbrata rādiuss.
Ja λ mazāks par 1, vēja dzinējus sauc par lēngaitas iekārtām. Ātrgaitas dzinē¬jiem λ ir 5-10. Lēngaitas dzinēju griezes moments pie λ = 1-2 ir ļoti liels. Ātrgaitas dzinēju (λ = 6) griezes moments ir 6 reizes mazāks. Uzbūves ziņā tie galvenokārt atšķiras ar spārnu virsmas laukuma lielumu.
Lēngaitas iekārtām ir liela spārnu virsma, kas liek darbratam griezties jau pavisam lēnā vējā un rada lielu griezes momentu pie maza apgriezienu skaita. Stiprā vējā to jauda nemainās, jo vējš darbratam vairs nepūš cauri, bet to apiet. Lielās spārnu virsmas dēļ šos dzinējus var viegli sabojāt vētra.
Ātrgaitas dzinējiem ir divi vai trīs propellera formas spārni. Tie sāk darboties tikai pie vēja ātruma 3-4 m/s un izmanto vēja plūsmas enerģiju daudz labāk nekā lēngaitas iekārtas. Horizontālās ass dzinējiem spārni ir noslogoti vienmērīgi, jo tie pastāvīgi atrodas optimālā stāvoklī - “pusvējā”. To trūkums ir enerģijas patērēšana mehāniska darba veikšanai, kas rada lielus zaudējumus.
Dzinēji ar vertikālu asi nav jāpieskaņo vēja virziena maiņām, tādēļ ietaupās daudz izdevumu, kas saistīti ar regulēšanu. Jauda tiek atdota tieši uz leju, tādēļ tie ir ļoti piemēroti mehāniska darba veikšanai. Tomēr šie dzinēji vēja enerģiju izmanto daudz mazāk, jo darbrata lāpstiņas griežas iepriekš radītajā gaisa virpulī, atpakaļceļā virzās pret vēju, un notiek bremzēšanās. Arī modernie vertikālās ass dzinēji veic kaut ko līdzīgu “burāšanas manevra aplim”.
Enerģijas pamešanai no ass jānotiek pēc iespējas tieši, bez daudziem mehānis¬kiem pārveidojumiem. Labi piemērotas ir vienkāršas piedziņas asis un izciļņu piedziņa, koniskie zobrati un pārnesumi mazina jaudu. Ģeneratoriem vajadzētu pēc iespējas atrasties tieši uz ass, bez pārnesumu starpniecības. To tinumu skaitam jābūt saskaņotam ar apgriezienu skaitu. Ģeneratora veids atkarīgs no izmantošanas veida.
Horizontālās ass vēja dzinēju regulēšana prasa zināmus tehniskus līdzekļus. To var veikt ar astes plāksni līdzīgi kā vējrāžiem. Lielās dzirnavās zobu vainaga pārstādīšanai izmanto perpendikulāri griešanās plaknei uzstādītus spārniņus, kas, vējam pūšot slīpi, ar zobratu piedziņu torni pagriež vēja virzienā. Vienkāršāki ir t. s. aizmugures dzinēji (Hecklāufer), kad vēja darbrats griežas masta aizmugurē un vēja spiediena rezultātā pats pagriežas vajadzīgajā virzienā. Lielās iekārtās regulēšanu veic motori, kas orientē dzinējus atkarībā no meteoroloģiskajiem mērījumiem.
Vēl viens svarīgs konstruktīvs faktors ir vēja dzinēju pasargāšana no bojājumiem vētras laikā. Regulējami darbratu spārni var palikt vējā, citiem ir atsperu mehānismi, kas katru spārnu atsevišķi vai arī visu darbratu izgriež no vēja. Senajām vējdzirnavām spārnos bija plāksnītes, kuras varēja atvērt, vai arī buras, ko varēja rēvēt (samazināt laukumu). Vertikālās ass vēja dzinēji vētras laikā tiek pārveidoti ļoti reti, tādēļ to konstrukcijai ir jābūt atbilstoši robustai.
Šajā jomā sagaidāmas vēl daudzas jaunas konstrukcijas vai esošo principu kombinācijas. Dzinēju iebūvēšana mājās izvirzīs daudzas jaunas prasības.
Lai būtu iespējams izmantot dažāda stipruma vēju un taupīt līdzekļus, uz viena masta ieteicams uzstādīt vairākus vēja dzinējus. Atkarībā no vēja īpatnībām dzinēji varētu būt vienādi vai dažādi, kas kopumā nodrošinātu vienmērīgu enerģijas padevi. Iespējams savstarpēji kombinēt vertikālās un horizontālās ass dzinējus. Vēl viena priekšrocība šādos gadījumos būtu drošības rezerve apstākļos, ja kāds no dzinējiem pārstāj darboties.
Amerikāņu vēja turbīna ir piemērota galvenokārt lēna vēja apstākļiem. Tās darbratam var būt vairāk par 100 lāpstiņām. Tas ir izplatītas visā pasaulē un tiek izmantotas ūdens sūknēšanai. Ļoti robustas un vienkāršas.
Darjē dzinējs (nosaukts izgudrotāja vārdā) ir pazīstamākais vertikālais ātrgaitas vēja dzinējs ar aerodinamiskiem profiliem, kas veidots kā ķēdes līkne un pārnes tikai vilkmes spēku. Profilam ir konstants ķērsgriezums, ko var iegūt profilpresējot. Vienkāršā uzbūve un apkope dod tam zināmas priekšrocības, neskatoties uz mazāku jaudu (salīdzinājumā ar horizontālās ass dzinējiem). Tomēr Darjē dzinējam ir nepieciešama palīdzība palaižot. To var veikt ar Savoniusa elementu vai ar elektroģeneratoru.
Buru vējdzirnavas, ka, piemēram, šīs, kas atro¬das Grieķijā, nav mainījušās 2000 gadu laikā un ir izplatītas Vidusjūras reģionā.
Ietekme uz apkātni
Vēja dzinēju uzstādīšana - kā jebkura cita būve - nozīmē iejaukšanos pastāvošajā dabas sistēmā, tādēļ jāņem vērā to ietekme uz apkārtni.
Veidols
Mēs esam pieraduši redzēt elektropārvades līnijas, kuru dēļ tiek izcirstas stigas mežos, un kuru izvietojums ne vienmēr ir pieskaņots ainavas īpatnībām. Bet par vēja elektrostacijām pastāv uzskats, ka tās bojā ainavu.
Vēja dzinēji liecina par tiešu, dabai draudzīgu enerģijas izmantošanu. Tiem nav vajadzīgas elektropārvades līnijas. Kustību valdzinājumu un aerodinamiskās formas skaistumu sliktākajā gadījumā var traucēt neveiksmīgs torņa plānojums un tehnikas izvietojums. Tie, kas pazīst La-Sita līdzenumu Krētā vai polderu apgabalus Holandē, zina, ka tieši vēja dzinēji ir raksturīgākā ainavas iezīme un neatkārtojams tās elements.
Atkarībā no reģionālajiem vēja apstākļiem vēja dzinēju tips un lielums jāpieskaņo vietējām īpatnībām. Tie vienmēr atradīsies visvējainākajā vietā. Tādējādi tie zināmā mērā raksturo apkārtni, kurā tie atrodas, kļūstot pat par ainavas tipa identifikācijas pazīmi.
Konstruktīvā ziņā ir lietderīgi veidot kopēju mājas un vēja dzinēja nesošo konstrukciju, šīs abas lietas savstarpēji saskaņojot. Iespējamo vibrāciju var novērst smagas, masīvas būvdetaļas, kuras mājā nepieciešamas arī klimatisku apsvērumu! dēļ. Jaubūvējamā mājā šādi iespējams samazināt izdevumus, kas citkārt nepieciešami vēja dzinēja torņa būvei.
Trokšņi. Vibrācija
Vēja dzinēji rada skaņas, kas var izsaukt dažādas cilvēku izjūtas un reakcijas. Ja iekārta nav bojāta, to tomēr nevar uzskatīt par troksni. Tā drīzāk rada klusas skaņas, kas izklausās pēc maigas vēja šalkoņas. Vēja dzinēji nerada skaņas, kas līdzinās helikoptera dzenskrūves radītajam troksnim, jo vēja dzinēja griešanās ātrums pieskaņojas vēja ātrumam. Šis mehānisko trokšņu un vēja šalkoņas sajaukums diezin vai var kļūt par traucēkli. Vēja dzinēja īpašnieks varbūt pat izjutīs gandarījumu, dzirdot, ka iekārta darbojas viņa labā, līdzīgi kā uguns sprakšķēšana akustiskā ceļā rada siltuma sajūtu. Tomēr nav izslēgta vibrācija, kas novadās uz leju. Frontālā darbrata spārnu griešanās masta priekšpusē rada mainīgu vēja spiedienu, kā rezultātā masts svārstās. Astes dzinējiem rodas galvenokārt spārnu svārstības, jo tie griežas torņa radītajā aizvējā. Jārēķinās arī ar vēl citām vibrācijām.
Vibrāciju pārvadīšanās īpaši jāņem vērā, veidojot savienojuma konstrukciju ar māju; dažkārt ir vienkāršāk dzīvojamo ēku un dzinēja torni veidot atsevišķi, nekā veikt sarežģītus pasākumus vibrācijas novēršanai.
Ekoloģiskie aspekti
Vēja dzinēji, būdami šķēršļi vēja ceļā, ietekmē tā normālo plūsmu. Vidēja lieluma vēja dzinēji vēja bremzēšanas ziņā ir pielīdzināmi pieaugušiem kokiem ar 20 m vainaga diametru. Turklāt vēja enerģija tiek pārvērsta rotācijas spēkā. Tādēļ vēja dzinēji, tāpat kā koki, patērē enerģiju, bet nenovirza vēju, līdz ar to nerodas tā sablīvēšanās citā vietā, ko izraisa cietie šķēršļi (kalni un mājas), īpašos gadījumos vējdzirnavas varētu kalpot aizsardzībai pret vēju. Tomēr parasti vēja dzinēju darbināšanai tiek izmantots augstākos gaisa slāņos esošais, ap mājām un kokiem nesavirpuļotais vējš, līdz ar to vēja ātruma samazināšanās pie zemes virsas nerodas. Nelielā attālumā aiz darbrata (apmēram četru darbrata diametru apjomā) gaisa plūsma atkal izlīdzinās. Pat lielas iekārtas kā, piemēram, Menas līča projekts, nerada būtiskas klimatiskas sekas, kas būtu iespējamas, piemēram, milzīgu saules bateriju uzstādīšanas rezultātā. Vēju radošā spiedienu starpību izlīdzināšanās, sastopot savā ceļā “jaunu topogrāfiju”, drīkstētu norisināties arī lēnāk.
Vēja dzinēju izmantošana no mūsdienu zināšanu viedokļa nerada ekoloģisku kaitējumu ne mazā, ne lielā mērogā.
